Montesori pedagoģija

Skatījums uz cilvēku, uz bērnu un veids, kā Montesori nonāca līdz savām pedagoģiskajām atziņām, meklējams viņas sākotnējā darbībā ar slimiem un garīgi slimiem bērniem, kas balstījās uz citu zinatnieku radītu didaktisko materialu. Montesori, strādājot ar šiem bērniem, nonāca līdz atklāsmei, ka ir lietas, ko viņi veiksmīgi apgūst, darbinot sajūtas un maņas. Vēlāk Montesori dzīvē notika liktenīgs pavērsiens – viņai piedāvāja iespēju vadīt pirmsskolas vecuma bērnu iestādi, kurā viņa saskārās arī ar veseliem bērniem. Lietojot maņu un sajūtu metodi darbā ar veseliem bērniem, Montesori konstatēja, ka tiek veicināta straujāka bērna vispārējā un īpaši – intelektuālā attīstība.

 

Vēl Montesori atklāja, ka bērni var apgūt daudzas lietas, īpaši nemācoties, ja tiek radīta atbilstoša vide. Tieši speciālais didaktiskais materiāls liecina par Montesori pedagoģijas atšķirību no visām citām, jo tas izstrādāts ar pārdomātu un atbilstošu metodiku, proti – kā bērns, darbojoties ar šiem materiāliem, var sevi labāk attīstīt. Līdz ar to jebkurā izglītības iestādē, kas īsteno Montesori metodes, nepieciešams bagātīgs tehniskais aprīkojums atbilstoši Montesori prasībām un īpaši izstrādāts didaktiskais materiāls. Pirmsskolas periodā Montesori principi tiek orientēti uz bērna sajūtu un maņu attīstību – gan krāsu un lielumu atšķirības uztveri, gan pakāpeniski arī burtu un skaņu apzīmējumu uztveri. Galvenā ideja ir tā, ka bērns darbojoties attīsta sevi pats. Ne velti Montesori ir teikusi, ka „bērns ir pats sev arhitekts un nevienam pieaugušajam nav tiesību šo arhitektūru mainīt”.

M. Montesori ir jaunatklājēja citādam, sapratnes piepildītam skatījumam uz bērnu. Bieži nākas saskarties ar situāciju, kad pieaugušie ne līdz galam novērtē bērna spējas, varēšanu, līdz ar to kavējot mazā cilvēka patstāvības izaugsmi. Uzticēties bērnam, viņa spējām – tas ir būtisks priekšnosacījums mazā cilvēka pašapziņas veidošanā. (RPIVA I. Lāce)