Montesori - bērnudārzs mazajiem zinātniekiem

"Mans mazais" 09.2014

Autore Kristiāna Kalniņa. Mans mazais eksperti - Sandra Āzena. Starptautiski sertificēta Montesori skolotāja, vada nodarbības topošajiem Montesori pedagogiem. Jūlija Kezika. Montesori pirmsskolas Pētnieku darbnīca vadītāja, Montesori skolotāja.

Pelnrušķitei vajadzēja veikties, jo viņa taču visu darīja pēc Montesori principiem - šķiroja, slaucīja spodrināja... Un tiesa - šis pedagoģijas virziens jau no agrām dienām māca praktiskas iemaņas, sagatavo intelektuāli un veicina emocionālo līdzsvarotību.

 

Marija Montesori (1870-1952)

Lai gan Marija Montesori dzīvoja pirms 100 gadiem, viņu mēdz dēvēt par cilvēku gan savā laikā, gan vēl pirms tā. Pirmā sieviete studente, pirmā sieviete ārste Itālijā., turklāt viņas radītā pedagoģijas metode ir dzīva un atzīta vēl joprojām visā pasaulē.To viņa attīstīja, savulaik strādājot skolā bērniem ar dažādiem traucējumiem. Dienā vēroja bērnus, kā tie darbojas ar pazīstamu speciālistu, piemēram, Frēbeļa un Segēna, veidotiem materiāliem, vakarā novēroto pierakstīja un tad pielāgoja materiālus bērnu individuālām vajadzībām. Tā viņa pamazām veidoja arī pati savus materiālus, no kuriem daļa joprojām atrodama Montesori skolās un bērnudārzos. Skolas absolventi pēc diviem gadiem ļoti labi nokārtoja valsts eksāmenus, un tas atnesa slavu pašai Montesori – viņa bija pierādījusi, ka šiem bērniem nebija vis dziļu attīstības traucējumu, bet gan pedagoģiskas problēmas.
Montesori izglītību dēvē par miera izglītību – viņa pat trī reizes nominēta Nobela Miera prēmijai. Montesori bija svarīgi, lai ikviens bērns, pat visneērtākais pieaugušajiem, tiktu respektēts un cienīts, un tā laika sabiedrībā tas bija neierasti. Viņa atlaida ikvienu darbinieku, kas necienīgi izturējās pret bērniem.


Bērns un viņa iekšējais skolotājs.


Pirmajos dzīves gados bērns kā sūklis uzsūc visu, ko redz un jūt vidē – gan labo, gan slikto, gan vajadzīgo, gan traucējošo - , un tas veido bērnu tādu, kāds viņš būs visu turpmāko dzīvi, tas ir viņa absorbējošais prāts. „Es to iztēlojos kā cementu – viss ko bērns piedzīvo līdz triju gadu vecumam, nekur nepazūd, bet gan iecementējas uz mūžu," skaidro Jūlija Kezika.
Montesori pedagoģijā uzskata, ka ikvienā bērnā mājo viņa iekšējais skolotājs un bērns pats intuitīvi jūt, kas viņam konkrētā brīdī jāapgūst, tādēļ Montesori bērnudārzā ļauts izvēlēties aktivitātes bērniem pašiem un apgūt tās savā ritmā.
Un pedagogam nav jācenšas konkurēt ar bērna iekšējo skolotāju, ir jānovēro bērns un jāpalīdz viņam, kļūstot par gidu.


Normalizācija.


Tā Marija Montesori dēvēja emocionālo līdzsvarotību un sociālās prasmes, spēju koncentrēt uzmanību, būt pašdisciplinētam, neatkarību izvēlēties nodarbošanos un prasmi strādāt ar to patstāvīgi, vienlaikus izjust patiku pret darāmo un arī izbaudīt to. Tam nepieciešama atbilstoša vide.
Pirmsskolas vecuma bērni rautin raujas pie darbošanās. Montesori vidē tas ir atļauts – bērni gandrīz visu dara paši, un vide dārziņā ir tam pakārtota jau no ienākšanas brīža. Nebūs lielas jēgas, ja nopirksim Montesori materiālus, dosim ar tiem darboties bērnam, bet visu pārējo ikdienu veidosim, nerēķinoties ar viņa vajadzībām un vēlmi darboties pašam.


Sensitīvie jeb jūtīgie periodi.

Īpašos vecuma posmos bērna interese apgūt kādas zināšanas vai prasmes ir vislielākā, turklāt gluži vai sprādzienveida. Droši vien esat novērojuši, kā bērns pēkšņi ieinteresējas par skaitļiem – skaita it visu un visur. Vai arī piedzīvo tādu kā rakstīšanas eksploziju – raksta ķeburiņus, taisa savas grāmatas, meklē burtus uz izkārtnēm. „Šai laikā it kā ar lukturi tiek izgaismotas kādas bērna intereses, un visu laiku viņš vēlas nodarboties tikai ar to. Ļoti labi to var novērot jau zīdaiņiem, piemēram, mans jaunākais bērns nesen iemācījās stāvēt un tagad gandrīz vai ar to vien nodarbojas – stāv no rīta līdz vakaram!" pieredzē dalās Jūlija. Ja šo bērna interesi izmanto un dod iespēju strādāt un apgūt tieši tās lietas, kas bērnu interesē, bērns ne vien gūs labu zināšanu pamatu turpmākajai dzīvei, bet arī tiks atmodināta patiesa interese par mācīšanos. Piemēram, sensitīvais periods matemātikā bērniem ir četrarpus līdz sešu gadu vecumā, un Montesori bērnudārzā parasti var sastapt bērnus, kas aizrautīgi saskaita un atņem tūkstošus! Tiesa, viņi to dara, nevis tikai skatoties uz rakstītiem skaitļiem (lai gan lielākie entuziasti ar laiku rēķina, iztiekot tikai ar papīru un zīmuli), bet arī apjaušot, ka matemātika ir aptaustāma – piemēram, pērlītes un to savirknējumi desmitos, simtos un tūkstošos. Iedomājieties, cik lepns ir tāds mazs bērns, kurš spēj saskaitīt, atņemt un reizināt tūkstošus!
Valoda: 0-6 gadi
Kārtība: 1-3 gadi
Interese un spēja darboties ar sīkiem priekšmetiem: 1-2 gadi
Maņu izkopšana: 0-5 gadi
Sociālās attiecības: 2,5-5,5 gadi
Kustības: 1-4 gadi
Absorbējošais prāts: 0-6 gadi
Valodas eksplozija: 1,5-3 gadi
Rakstīšana, lasīšana un matemātika: 4,5-6 gadi

Kad sākt?


Ar Montesori pieeju jāsaprot it viss, kas ikdienā notiek ar bērnu, un var sākt to praktizēt jau no pirmajām dzīves dienām. Protams, atšķirsies tas, kā veidosim Montesori vidi zīdainim un pirmsskolas vecuma bērnam.
Jūlija Kezika stāsta: „Tas, ka mēs palīdzam bērnam izdarīt visu pašam, nozīmē, ka jau no paša sākuma par to piedomājam – ģērbjam tā, lai viņš var ērti kustēties, izvēlamies grabuli, ko viņš var paņemt rokās. Vērojiet, ko bērns var paveikt un kas viņu interesē, un to arī dodiet – tā attīstīsiet bērna patstāvību!" Jau agri mēs varam pēc iespējas ļaut visu darīt bērnam pašam, piemēram, ēst – vienlaikus ar piebarošanas sākumu. Pamazām bērns sapratīs, kā tas jādara, un jau līdz triju gadu vecumam būs gana patstāvīgs, lai par sevi parūpētos.Pavisam maziem bērniem Montesori vidē nav ierastās redeļu gultiņas, un tās vietā zīdainītis tiek guldīts uz matrača, uz grīdas – tā tiek novērsts risks, ka mazulis, vēlēdamies izzināt apkārtni, mēģina izrāpties un savainojas, kā arī tiek stiprināta neatkarība un kustību prasmes – viņs pats var no guļvietas iekāpt un izkāpt.


Palīdzi man izdarīt to pašam!


Šis ir viens no populārākajiem Montesori saukļiem. Mēdz teikt, ka Montesori filosofija sagatavo dzīvei, nevis tikai universitātei. Lai gan bērni šajās pirmsskolās it kā uzsūc daudz zināšanu, galvenais ir tas, lai bērns kļūst pārliecināts par sevi un veidojas viņa stiprais mugurkauls turpmākajai dzīvei.
Sandra Āzena stāsta: „Montesori savulaik norādījusi, ka bērnam jau mazam jāiedod ziņa, ka viņš ir unikāls un nācis šeit ar savu uzdevumu, nevis ir tikai mammai un tētim. Man patīk kādas mammas teiktais – nevis „mums piedzima...", bet „mūsu meita ir ieradusies pasaulē". Bērns pie mums atnāca, un mēs tagad viņam palīdzēsim izaugt!"°
Tradicionālajā izglītībā uz bērnu skatās kā uz tukšu trauku, kas pieaugušajiem jāpiepilda ar zināšanām un jāizaudzina par cilvēku, taču dabā jau tā nav – bērns jau piedzimst ar intuitīvu izpratni par pasauli un vēlmi izzināt, bet mums savukārt jādomā, kā viņam palīdzēt to paveikt, citiem vārdiem, jāuzticas bērna iekšējam skolotājam.
Tā kā skolotājs ir tikai gids un palīgs, Montesori bērnudārzos nepastāv arī apbalvojumi un sodi, vismaz ne bērnam redzamā veidā. Parasti jau bērns šeit pats redz sava darba rezultātu un pats to var novērtēt – un tas arī ir lielākais ieguvums no patstāvīgas darbošanās.


Rāda, nevis stāsta.


Lai gan ārēji izskatās, ka bērni darbojas ar ikdienišķām sadzīves lietām vai mazliet savdabīgām rotaļlietām, šī darbošanās nav haotiska, bet jēgpilna – liela nozīme ir katrai pedagoga kustībai, jo bērns no tās mācās. Interesanti, ka tieši ar praktiskām darbībām bērni apgūst arī noteikumus, kā uzvesties pirmsskolā. Piemēram, bērnam gari nestāsta, ka durvis veram klusus un prātīgi, krēslu paceļam, nesam abām rokām, apejam galdu mierīgi, bet tas tiek parādīts – soli pa solim. Bērni taču mācās, atkārtojot to, ko darām mēs, pieaugušie, nevis to, ko mēs sakām – daram tā!


Viss notiek pa īstam.


Ja vecaki bērnam nopērk rotaļu plītiņu, lai bērns var blakus vecākam darboties ar to, tad Montesori teiktu – nē, dodiet bērnam gatavot pa īstam, cik vien agri iespējams. Šeit neatzīst karotītes ar bērnam piemērotiem izliekumiem, krūzītes ar snīpīšiem, satveršanai atbilstošā leņķī veidotus rokturus un tamlīdzīgas lietas. Montesori deva bērniem reālas lietas piemērotā izmērā – ja tā ir krūzīte, tad tāda kā pieaugušajiem, tikai mazāka, tāpat karotīte, trauki, pat grīdas birste, maza karafīte, nazītis. Jā, arī pavisam maziem bērniem dod nazi un šķēres, protams, sākumā tādus, ar ko bērns sev nevar nodarīt pāri, bet viņi ātri iemācās darboties, sevi nesavainojot!
Montesori vidē neatradīsiet rozā zaķus un nenosakāmas sugas pūkainus sunīšus – viss, kas tiek rādīts bērnam, ir reālistisks, turklāt reālās proporcijās, lai bērns vispirms iemācītos, kāda izskatās pasaule realitātē. Montesori neatbalstīja fantazēšanu pirmsskolas vecumā – viņas izpratnē nenobriedušais maza bērna prāts tai vēl nav gatavs un fantāzijas ir tikai haoss bērnu galvā, kas sakārtojas pieaugot. Tiesa, viņa pati arī savulaik rakstījusi – visticamāk, attīstoties zinātnei un tehnoloģijām, arī Montesori pieejā varbūt šis tas jāmaina.


Bērna acu un roku augstumā.


„Pieaugušajiem ieteicams notupties un pavērot vidi bērna acu augstumā – vai bērns pats var paņemt sev paredzētās lietas. Tas nozīmē arī mazu krēsliņu koridorā, lai bērns pats var nosēsties un uzvilkt apavus, mazs zemais pakaramais, un tā visā mājā," iesaka Sandra.
Darbiņu plauktos nav daudz – lai nepārstimulētu mazo. To iesaka arī psihologi – liels rotaļlietu daudzums bērnistabā mazajam tikai traucēs.
Svarīgi, lai materiāli plauktos būtu izolēti cits no cita, tos liek vienkopus pa vienam darbiņam uz paplātes, groziņā vai kādā kastē, un katrs darbiņš šeit paredzēts konkrētam mērķim – trenē kādu bērnu prasmi. Turklāt materiālam jābūt tā pagatavotam, lai bērns ar to varētu strādāt patstāvīgi vai ar minimālu pieaugušā palīdzību. Vides iekārtošanā jāņem vērā arī ikviena bērna individuālās atšķirības, piemēram, jutīgums pret skaņām vai gaismu.
Viena no bērna iekšējām vajadzībām ir kārtība, un tā rada drošības izjūtu – vienmēr ir zināms, kur kas atrodas, īpaši tas svarīgi trauksmainākiem bērniem. „Jāatceras, ka vajadzētu būt kārtībai it visā, arī bērniem ir sensitīvais kārtības periods! Man patīk vecākiem skaidrot – bērns ar absorbējošo prātu uzsūks viņu pilnu kā garāžu, un tad viņam tas viss jāsaliek pa plauktiņiem, lai nav bardaks galvā. Un, ja viņam apkārt ir bardaks, bērns arī nevar sakārtoties iekšēji – tur bērni ir ļoti jūtīgi," stāsta Jūlija.


Brīvība un disciplīna.


Montesori bērnudārzā ik dienu bērns pats izlemj, ar kuru lietu šodien strādās – vai tas būtu reizrēķins, alfabēts, kurpju spodrināšana vai salvešu locīšana. Turklāt ar šo darbu bērns var darboties tieši tik ilgi, cik vēlas, un tādā tempā, kāds viņam ir atbilstošs. Padomājiet, cik daudz viņš var apgūt pats ar milzu entuziasmu, kad viņu neierobežo strukturētas nodarbības! Mēdz taču būt tā, ka nodarbība bērnudārzā vai stunda skolā beidzas tieši tad, kad bērns ir aizrāvies ar jauno lietu! Pēkšņi uzmanība un domas jāpārslēdz, taču arī speciālisti norāda – visvērtīgākā ir tā uzmanība, kad bērns kādā darbībā koncentrējies tik dziļi, ka pazūd laiks un telpa, un tas bērnā raisīs patiesu interesi un prieku mācīties. Un te tik labi var novērot, cik bērni ir dažādi – kāds ilgi strādās ar vienu un to pašu darbiņu, citam jāpamēģina vairāki darbiņi, dažiem bērniem patīk darboties vienatnē, citi darbojas divatā. Tiesa, šī brīvība mazajiem iemāca arī disciplīnu, jo pēc darbošanās pašam materiāls arī jānoliek vietā, jārūpējas, lai netraucētu pārējiem, reizēm jāmācās sadarboties. Mazajiem bērniem atrast vietu, kur jānoliek darbiņš, var palīdzēt pielīmējot attiecīgajā vietā attēlu.

Bērnudarzu karte