Montesori jēdzieni

Montessori skolā vai bērnudārzā ir garš 2,5-3 stundu darba periods. Jēdziens darbs tiek lietots, lai uzsvērtu nozīmību tam, ko bērni dara. Montessori īpaši izcēla darbu, ko dara bērni un kas viņiem patīk, jo viņi paši to izvēlas, atšķirībā no pieaugušo darba, kas bieži vien ir nepatīkams. Bērna darba mērķis nav gatavs rezultāts, bet gan pats darbošanās process, kas apmierina bērna iekšējās vajadzības. Pēc tāda darba bērnam iestājas harmonizējošs miers, pieaug viņa koncentrēšanās spējas. Bērni izrāda sajūsmu darīt lietas, ko paši izvēlas un piedzīvo izdošanos caur kļūdu kontroli.

Lielākā daļa materiālu Montesori sagatavotajā vidē ir veidoti tā, ka bērns pats var veikt atklājumus bez skolotāja palīdzības. Patstāvīgi atkārtojot darbu ar materiālu, bērns atklāj tā īpašības un funkcijas un pats redz vai ir kļūdījies. Kļūdu labošana bez skolotāja veicina bērna neatkarību, patstāvību un koncentrēšanās spēju. Pieaug bērna novērošanas spēja un kļūdu stratēģijas atrašana. Tas vienmēr ir ceļš uz priekšu un augšu.

Ir daudz un dažādu Montessori izstrādātu materiālu, kas sadalīti noteiktās zonās, noteiktā kārtībā un katram no tiem ir savs prezentēšanas veids. Visi materiālu apraksti un to prezentācijas ir apkopotas skolotāja personīgajās mapēs. Plauktos nav materiālu, kurus pedagogs nav aprakstījis savā mapē ar tiešo un netiešo mērķi. Izņēmuma gadījumos uz laiku grupā ir arī adaptēti materiāli, kurus ieliek atbildīgais pedagogs ar kādu speciālu mērķi.

Visiem materiāliem vidē ir tiešais un netiešais mērķis. Tiešais mērķis parasti ir iekšējs – tāds ko nevar redzēt, tas attīsta bērna koncentrēšanos, kustību koordināciju, uzmanību, utt.. Netiešais mērķis ir ārējs mērķis – to var redzēt, piem., galds paliek tīrs, bērns var aizpogāt pogas, utt. Bērns strādā ar materiālu vislabāk, ja tiek izpildīti abi mērķi. Ja tā nav, tad pedagogs materiālu variē, lai piemērotu konkrētam bērnam.

Montesori nodarbību laikā 2,5-3 stundas, bērns pats izvēlas darbu. Parasti bērni iesāk ar kādu vieglāku darbu. Tad iestājas viltus noguruma pauze (false fatigue) un pēc tās bērni ar jaunu sparu atsāk darboties. Reizēm bērns izvēlas sākt jaunu darbu. Šī otrā darbošanās ir daudz garāka, koncentrētāka un dziļāka. Šis ir lielā darba cikla mērķis un to var sasniegt tikai piedzīvojot arī pirmo daļu. Tātad bērni, kuru rīcībā ir mazāk laika, tā arī nekad nenonāk līdz savu iespēju maksimālai izmēģināšanai un nekad nepiedzīvo kārtīgi padarīta darba laimes sajūtu (flow). Viņi var regresēt.

Ir laiks, kam bērni iziet cauri lielā darba cikla laikā, parasti 10-20 minūtes, kad visā grupā jūtami paceļas skaņas līmenis un “apkārt staigājamās” kustības. Pieaugušie to parasti atpazīst kā vitāli nepieciešamu kafijas vai tējas pauzi.

Strādājot ar katru materiālu ir noteikts veids, ko sākumā parāda pedagogs, kā materiāls tiek paņemts, kur nolikts un kā ar to darboties (prezentācija). Pēc darbošanās materiāls ir jānokopj pēc savām labākajām iespējām un jānoliek atpakaļ tai pašā vietā kur paņēma. Arī to parāda pedagogs. Pedagogs nekad nepārkārto bērna nolikto materiālu viņam redzot. Piem., nepārmazgā krūzītes, to dara dienas beigās, kad bērni vairs nav telpā.

Ļoti labs veids kā mācīt bērnam jaunus jēdzienus izmantojot maņas un valodu. Sastāv no 3 fāzēm:

1.fāze Iepazīstināšana – dod nosaukumu, ļauj bērnam aptaustīt un arī pateikt nosaukumu.

2. fāze Savienošana – spēlēšanās ar jauno lietu, vai vairākām jaunām lietām, tās visu laiku aiztiekot un mainot vietām, reizē lietojot valodu, kamēr pedagogam rodas pārliecība, ka bērns jauno jēdzienu atpazīst pie pareizās lietas.

3.fāze Apstiprināšana – lietas sakārto tādā pašā secībā kā 1.fāzē un prasa to nosaukumus bērnam.

Marija Montesori bērna prātu no dzimšanas līdz 6 gadu vecumam apraksta kā sūkli, kas uzņem pilnīgi visu vidē esošo informāciju. Līdz 3 gadu vecumam tas notiek neapzināti un nogulsnējas bērna zemapziņā. Bērns nešķiro iespaidus, tie neizbēgami spēcīgi ietekmē bērnu un veido viņa garīgo es. Pēc 3 gadu vecuma absorbējošais prāts jau ir apzināts. Bērns sāk veidot savas izvēles, sekojot savam iekšējam skolotājam. Absorbējošais prāts ir centrālā ideja bērna pirmsskolas vidē, jo pedagogs ietekmē bērnu caur sagatavoto vidi.

tā ir vieta, kur tiek nodrošinātas katra bērna vajadzības – fiziskās, emocionālās, psihiskās un intelektuālās. Sagatavotā vide ir visur, kur bērns uzturas dienas garumā bērnudārzā vai skolā – visās iekštelpās un arī ārā. Pedagogs iekārto sagatavoto vidi ņemot vērā savus novērojumus, kas katram bērnam ir vajadzīgs. Katrai bērnu grupai vide mainās atkarībā no bērniem. Gan laikā, gan telpā.

Īpaši jūtīgi periodi, kad bērnam ir unikāla iespēja iemācīties apgūt kaut ko jaunu. Ir vairāki periodi, ar izteiktu vidusdaļas intensitāti un pakāpenisku izbeigšanos. Sensitīvā perioda visspilgtākajā brīdī bērns ir kā apmāts ar jaunās prasmes apgūšanu un citu neko neredz. Reizēm to salīdzina ar starmeša staru uz noteiktu lietu, no kuras bērns nespēj novērsties, kamēr nav izpētījis līdz galam. Sensitīvo periodu garumi svārstās vismaz ar viena gada kļūdu.

Šis jēdziens nenozīmē “normāls” vispārējā izpratnē! Montesori normalizācija ir tādu apstākļu radīšana tieši konkrētam bērnam, lai viņš varētu attīstīties optimāli – tātad, tā kā viņam vajag. Bērns tādā stāvoklī izdara brīvas izvēles, jo zina ko vēlas iekšēji. Bērns ir mierīgs un laimīgs, apmierināts ar to darbu, ko dara. Normalizācija ir katram bērnam individuāli arī visai grupai kopumā.

Bērnam ir vajadzīgas skaidras nostādnes, kas ir pieņemams un kas nav. Bērnam arī vajadzīga liela brīvība, lai augtu un attīstītos. Montesori vidē ir dažas galvenās robežas – jārespektē (jāciena) vienam otru, jāsaudzē visi materiāli vidē un jārespektē tas, kas ar tiem tiek darīts.

Ja šie noteikumi ir apspriesti ar bērniem un nostiprināti ar viņu pašu piedalīšanos un viņu vārdiem, tad veidojas disciplīnas rāmis, kura iekšienē var apspriest parādījušās problēmas. Var brīvi pārvietoties klases telpā, bet nedrīkst traucēt citu bērnu darbu un jāizturēties ar cieņu pret viņu darbu. Var izdomāt dažādus kreatīvus strādāšanas veidus ar materiālu, bet nedrīkst to salauzt vai bojāt. Mums katram ir sava izpratne par robežām, bet labākais veids ir to visu pārrunāt un vienoties. Visiem pieaugušajiem (pedagogiem un vecākiem) jābūt vienotai izpratnei, kas ir pieļaujams un kas ne.